lentes rags
1940. gadu beigās, kad jauns kanādiešu izgudrotājs Gilberts Hobrough izmantoja pastiprinātāju, viņš mūzikas pārraides laikā nejauši noņēma skaļruņa vadu un pielika karsto vadu tuvu vada zemējuma galam. Tas bija bīstams gājiens, taču Hobrough bija pārsteigts, redzot, ka vadi sāka griezties un radīt muzikālu skaņu, kas nepagāja ilgs laiks, līdz "iegūtais vads" saprata, ka tas ir statisks. Pēc turpmākiem pētījumiem Hobro saprata, ka šis jautājums tika izvirzīts ap 1910. gadu. 1925. gadā Vācijā tika patentēts rags, kas izmantoja vadošu metāla loksni magnētiskajā laukā. Toreiz runāja, ka tas esot lentes rags. 20. un 30. gados bija divu veidu lentveida skaļruņi, taču tie bija īslaicīgi. Lentes raga princips ir uzstādīt metāla lentes plēvi, kas spēj vibrēt divos magnētos. Kad metāla lente iet cauri strāvai, mainīsies magnētiskais lauks un atskanēs vibrācija. Kad Hobrough no jauna atklāja lentes skaņas signālu, Quad dibinātājs Pīters Vokers Apvienotajā Karalistē tirgoja arī ar tauri ielādētu lentes tweeter. Vēl vienu līdzīgu lentes ragu, Kelly Ribbon, Amerikas Savienotajās Valstīs ieviesa Ērvings Frīds, kurš lieliski apvienoja Kelly diskantos ar pārraides līnijas basu. 1970. gados Dika Sekerras izstrādātais lentes rags piramīdai bija pirmais, kas atteicās no raga dizaina. Trīsdesmit gadus pēc tam, kad Hobrough atklāja lentes ragu, viņš turpināja pētījumus, veicot gaisa kartēšanu un subsidējot automātisko iekārtu patentus, un visbeidzot 1978. gadā izstrādāja lenti ar plakanu frekvences reakciju līdz 400 Hz (tolaik produkts varēja sasniegt tikai 600 Hz), un tas neizkusa, neplīsa un nedeformējās, un kropļojums bija tikai 1 procents. Hobrough un viņa dēls Teodors Hobro arī saņēma patentu īpašam korpusam bez rezonanses poliakrila basam, kas savienots pārī ar lentes tweeter. Taču skaļruņi, kurus viņi izgatavoja ar zīmolu Jumetite Lab, gribēja ikvienam nodrošināt zemāku cenu, taču tie nekļuva populāri tirgū. Vēlāk, tostarp VMPS Audio no Bērklijas, Kalifornijas, Gold Ribbon Concepts no Aiovas pilsētas un Apogee Corporation of Massachusetts, visas izstrādāja lentes skaļruņu sistēmas ar plašāku joslas platumu nekā Jumetite Lab.
Gold Ribbon ražo visplašākos joslas platuma lentes draiverus (200 Hz-30 KHz), un alumīnija vietā tiek izmantota zelta diafragma, kas ir tikai 1 mikronu (metra miljonā daļa) bieza. Bet visveiksmīgākais ir Apogejs. Džeisons Blūms, mākslas darbu tirgotājs un audio atskaņotājs, un viņa sievastēvs Leo Spīgels, pensionēts kosmosa inženieris, veido Apogee. Tie izmanto klasisko lentes draiveri vidēji augstam diapazonam un izmanto citu kvazilentes draiveri, kas ir zem 100 Hz. Pēdējos gados viņi pievienojuši arī konusveida basu hibrīddizainam, un vērtējums ir diezgan augsts. Ir arī lentes ragu dzimtas attāls radinieks - BES (Bertagni Electroacoustic System) pulsējošais diafragmas rags. Tāpat kā tipiskam elektrostatiskajam signālam vai Magneplanar, BES ir atvērts rāmis un plakana diafragma, kas izstaro skaņu uz priekšu un atpakaļ. Taču BES nav plāna metāla plāksne, bet gan dažāda biezuma putas, kas nedaudz atgādina trīsdimensiju karti. BES dizains padara diafragmas virsmu ar dažādiem rezonanses režīmiem. Dažādas diafragmas daļas vibrē dažādās frekvencēs. Vibrācijas veids nav mehānisks virzuļa tips, bet kamertonis, kas vienmērīgi vibrē ar plašu audio frekvenču diapazonu. BES dizains izraisīja daudz strīdu, un, protams, tas galu galā bija beidzies. Lentes raga evolūcijas procesā plakanais rags ir pārtapis par plakanu dinamisku ragu, kas pazīstams arī kā viltus lentes rags, kas tika izgudrots, pateicoties Džimam Vainijam, 3M inženierim Amerikas Savienotajās Valstīs. Džims Vainijs sākotnēji bija amatieris audiofils. Viņam ļoti patika elektrostatiskie skaļruņi, taču viņš uzskatīja, ka KLH{11}} ir pārāk dārgs. Ir jābūt iespējai samazināt izmaksas. Kādu dienu viņš guva iedvesmu un atklāja, ka mīkstie keramikas magnēti ledusskapja durvīm ir mazi, lēti, viegli sagriežami un izgatavojami un ļoti piemēroti magnētiskām konstrukcijām. Šis magnēts var vienmērīgi vadīt visu plakano un plato diafragmas virsmu, un to var izmantot plastmasas diafragmas ragos ar dipola starojuma veidu. Džima Vīnija projektētajai skaļruņu membrānai ir daudz mazu metāla vadu. Metāla vadi saņem signālu no pastiprinātāja un sadarbojas ar pastāvīgā magnēta magnētisko lauku, lai radītu sūkšanu un stumšanu. 1971. gadā Vainijs oficiāli laiž klajā jauna tipa skaļruņus, kas sākotnēji tika nosaukti par "Magnestatic" (Magnestatic), bet vēlāk pārdēvēti par "Magneplanar". Magneplanar pēc iekļaušanas sarakstā saņēma lielu atsaucību, tostarp Strathearn, Wharfedale, JVC, Cerwin-Vega, Thorens un citi uzņēmumi ir izstrādājuši dažāda veida plakanos dinamiskos skaļruņus, no kuriem slavenākais ir Infinity. Infinity Quantum Reference Standard ir aprīkots ar diviem pastiprinātājiem un elektroniskiem krosoveriem. Tā vietā, lai izmantotu vienu diafragmu, tā sastāv no daudzām mazām diafragmām. QRS ir divus metrus augsts un vienu metru plats. Kopumā ir 20 tweeters, no kuriem 13 ir vērsti uz priekšu, bet pārējie ir atpakaļ, un tie ir izvietoti vertikāli taisnā līnijā. Vidējā diapazonā ir trīs monomēri, kas arī ir izvietoti vertikāli. Kopā ar 15-collu skaļruni QRS var izstarot ļoti šokējošu skaļumu, un frekvence ir ārpus dzirdamā diapazona. Vēlākais EMIT tweeter (elektromagnētiskā indukcija) un EMIM vidējais diapazons arī ir sava veida plakana diafragma, kas nav tas pats, kas vēlāk tika izmantots Genesis. Vidējā diapazonā visi Genesis lielie skaļruņi izmanto lentes monomērus, šķiroties no Infinity. Tomēr mēs varam redzēt, ka milzīgā skaļruņu arhitektūra, ko Infinity izveidoja no IRS, joprojām ir augstākais Hi-End skaļruņu piemērs gadu gaitā. Plakanajiem skaļruņiem ir arī savi ierobežojumi. Tā magnētiskā struktūra ļauj mijiedarboties tikai ar magnētiskā lauka malas plūsmu ar "balss spoli", kas sadalīta uz diafragmas, tāpēc efektivitāte nav augsta, un šī parādība joprojām var pastāvēt līdz šim. No otras puses, plakanā skaļruņa diafragma ir smagāka nekā elektrostatiskajam skaļrunim vai lentes skaļrunim, kas ierobežo tā joslas platumu. Agrāk tikai Audire izmantoja pilna diapazona plakano draiveri, un vēlāk tika mainīti pat paša Magneplanar skaļruņi. Lentes monomēra diskanti ir apvienoti ar plakanās diafragmas basu. Burvens un Japānas Yamaha austiņu izgatavošanai izmantoja plakanas diafragmas, un Pioneer atteicās no magnētiskajām plāksnēm un pārgāja uz lielmolekulāriem polimēriem, lai ražotu austiņas, taču šķiet, ka neviens no šiem izstrādājumiem nav apstiprināts. Veiksmīgākais no netradicionālajiem Haier ragiem ir Haier dizains. Neilgi pēc tam, kad Vainijs pabeidza pirmo plakano dinamisko ragu, vācu fiziķis Oskars Heils izstrādāja elegantu lentveida raga variantu. lietu viņš sauca par pneimatisko transformatoru (Air Motion Transformer).
Haiera izgudrojums ir ļoti līdzīgs plakanam dinamiskam skaļrunim, izmantojot plānu plastmasas diafragmu, kas pārklāta ar vadošu alumīnija "balss spoli". Taču Haiera raga diafragma nav nospriegota, bet gan ielocīta un brīvi iekarināta plauktā, tāpēc stieples balss spole atrodas vertikālo magnētu kaudzes spraugā. Kad magnētiskais spēks pārmaiņus saspiež saliekto un saburzīto diafragmu, atspiediet tās prom, un gaiss saspiežas kopā ar audio. Šis dizains ir ļoti efektīvs, un spēcīgais magnētiskais spēks uz diafragmas samazina efektīvo masas pretestību vai audio pretestību, no kurienes cēlies nosaukums "pneimatiskais transformators". Faktiski šāda veida rags ir skaņas transformators. Tāpat kā skaņas signāls, zemāka efektīvā kvalitāte ļauj pagarināt augsto frekvenci. Parastā Haier draivera frekvenču joslas platums ir 300 Hz-25 kHz, kam vispār nav nepieciešama izlīdzināšana. Lai gan Dr. Haier ir pilns pārliecības par savu dizainu un uzskata, ka viņa skaļruņi ir saprātīgi, bet citi skaļruņi ir unikāli, taču sliktās ražošanas kvalitātes kontroles un zemo skaļruņu sliktās koordinācijas dēļ Haier skaļruņi pamazām izzuda no tirgus. Liesmojošais jonu rags Briesmonis, kas pazīstams kā Dziedošais loks jeb zvana izlādes rags, iespējams, bija visiedvesmojošākais, kad Bell Labs Rīss un Kellogs saskārās ar daudziem nezināmiem. Jau 20. gadsimta 20. gados radiotehniķi atklāja, ka raidītāja modulēšanai izmantotais augstsprieguma elektriskais signāls dažkārt veido zilu caurspīdīgu sfērisku gāzi, un pārraides skaņa nāk no sfēras. Ļoti ugunīgs. Raiss un Kellogs šo parādību neuztvēra nopietni, jo skaņas ierīcei trūkst joslas platuma un tā izdala daudz ozona. 40. gados franču kodolfiziķis Zigfrīds Kleins šo fenomenu atklāja vēlreiz un mēģināja izstrādāt jaunu ragu. 1950. gadā viņš jauno produktu nosauca par "jonu ragu". Šķiet, ka šis dizains, kam nav mehāniskas rezonanses, masas un bezgalīgas atbilstības, ir izrāviens skaļruņiem. Decca Lielbritānijā, Audax Francijā, Telefunken Vācijā, Fane Lielbritānijā un Realon Japānā ir ieguldījušas jonu skaļruņu izpētē, bet pirmais komercializētais tirgus bija Dukane (Electro Voice) ASV. Viņi laida klajā jaunu produktu ar nosaukumu Ionovac 1962. gadā. Vēlāk tas tika nomainīts uz AmericanAudioC om. ražošanu, kas ilga ilgu laiku. Kas attiecas uz pašu Zigfrīdu Kleinu, kurš nebija iesaistīts iestudējumā, viņš turpināja pētīt, ka maģisko jonu ragu, tāpat kā sveču gaismu, var spēcīgi iepūst, nezaudējot mūzikas atskaņošanu. Vēl viena jonu raga priekšrocība ir tā ļoti efektīva. Skaņas spiedienu 105 dB var sasniegt ar 10-vatu pastiprinātāju, un frekvences reakciju var arī samazināt līdz aptuveni 1000Hz. Zigfrīda Kleina dizainu Vācijā ražo uzņēmums Magant, taču tas ir aizliegts ASV, jo ir pārmērīgs ozona līmenis un cits Hill Plasmatronic zīmols, kas apdraud Magant ekskluzivitāti. Lāzerfiziķa Alana Hila izstrādātajam Plasmatronic ragam ir tāds pats princips kā Zigfrīda Kleina jonu ragam. Tas izmanto kvarca cauruli, kas piepildīta ar īpašu gāzi, lai radītu izlādes fenomenu, kas jonizē gaisu un izdala skaņu. Šķiet, ka process ir pērkona parādība pēc zibens. Šim ragam ir izcilas augstfrekvences īpašības, taču kvarca caurulei ir ierobežots kalpošanas laiks (hēlijs ir jāpapildina ik pēc dažiem mēnešiem), augstas izmaksas un neērta lietošana. Hill's jonu skaļruņu frekvence svārstās no 700 Hz līdz 20 kHz, un 10 pēdu attālumā joprojām ir skaņas spiediens 90 dB, un basus apstrādā tradicionālie konusveida skaļruņi. Šim skaļruņu pārim ir ideāla fāzes un amplitūdas linearitāte, un kropļojumi ir mazāki par 1 procentu. Diemžēl cena sasniedz pat 10 000 ASV dolāru (augstfrekvences popularizēšanai ir iekļauts A klases pastiprinātājs un ir elektroniskais krosovers), un tiek uzskatīts par pašsaprotamu, ka reti kurš to pērk. Tomēr Hill un Magant jonu skaļruņi joprojām ir tirgū jau ilgu laiku. True Cone Horn Walsh, ko 1985. gadā izlaida Ohm, ir pietiekami radošs, lai būtu līdzvērtīgs BES, un tas ir arī pirmais īsto konusa ragu pāris. Walsh apstrādā plašu frekvenču diapazonu 20Hz-20kHz, izmantojot tikai vienu draiveri, ar konusveida draiveri korpusa augšpusē, balss spoli un magnētu augšpusē, bet diafragma ir vērsta uz korpusa iekšpusi. Walsh darbojas regulētā sadalījumā, kur konusu diapazons, kas reaģē uz balss spoli, samazinās, palielinoties frekvencei, un konusa kustības diapazons palielinās zemākās frekvencēs.
Ja to neizdodas panākt, konuss sastāv no vairākiem koncentriskiem dažādu materiālu gredzeniem, kas darbojas kā basu filtri. Jo lielāks gredzens, jo zemāka ir apstrādātā frekvence, zemākā frekvence liek kustēties visam konusam; augsto frekvenci uztur tikai neliela diafragma, kas slāpētā veidā uztur plakanu frekvences reakciju. Šim dizainam ir laba linearitāte neatkarīgi no fāzes vai amplitūdas, un vissvarīgākais ir tas, ka tas var skanēt 180 grādu leņķī. Vēl viens konusa formas raga piemērs ir vācu mbl 101 rags. Ap 1975. gadu Meletzky, datoru instrumentu un vadības uzņēmuma īpašnieks, atklāja, ka sfēriskais monomērs vislabāk atbilst viņa ideālam. Sfēriskā monomēra diafragma bija lielāka nekā tradicionālajam skaļrunim, kas varēja labāk simulēt dabisko mūzikas instrumentu darbību telpā. Tāpēc viņš apvienojās ar diviem Berlīnes universitātes profesoriem, lai izveidotu kroku svārku formas apļveida monomēru ar alumīnija loksnēm. Šis produkts ar nosaukumu 100 netika oficiāli laists klajā. 1987. gadā mbl izmantoja oglekļa šķiedru kā materiālu, lai radītu 360 grādu augstfrekvences skaņu, un pievienoja daudz alumīnija lokšņu ķirbja formas basam, lai palaistu pārsteidzošo 101 skaļruni. Ir arī Orthophase skaļrunis, kas pielīmē ļoti vieglu alumīnija lenti visai plastmasas plēvei un pēc tam ievieto to spēcīgā magnētiskajā laukā, un alumīnija lente tiek elektrificēta, lai radītu vibrācijas un skaņu.
raga rags
1919. gadā amerikāņu fiziķis Artūrs Vebsters izgudroja eksponenciālo raga ragu. Pateicoties efektivitātei līdz 50 procentiem (vispārējās kustīgās spoles signāltaures efektivitāte ir tikai 1-10 procenti, bet Klipša raga taures efektivitāte ir aptuveni 30 procenti), to drīzumā plaši izmantos kinoteātros, stadionos un citās vietās, kur nepieciešams liels skaļums. Lielākā skaņas signāla skaļruņa iezīme ir tā augstā efektivitāte, un ar nelielu jaudu var radīt lielisku skaņu. Tā trūkums ir tāds, ka tas neveicina zemas frekvences atskaņošanu. Ja vēlaties atskaņot zemas frekvences, jums ir nepieciešams garš signāltaure. Kā piemēru ņemiet 50 Hz frekvences atskaņošanu, skaņas signāla atveres diametram jābūt diviem metriem, bet garumam - vairāk nekā pieciem metriem. 1940. gadā amerikāņu inženieris Pols Klipšs izstrādāja saliekamu basa raga skaļruni ar mazāku skaļumu, kas piemērots lietošanai mājās. Tas izmantoja šoferi istabas stūrī un izmantoja telpas sienu kā liela izmēra ragu. Kad Klipschorn svinēja savu piecdesmito dzimšanas dienu, šāda veida skaļruņi joprojām tiek ražoti. Altec Lansing, kas dibināta 1927. gadā, ir vēl viena leģenda par taures skaļruņiem. 1956. gadā palaists A7 "Teātra skaņas" ir populārs arī šodien. Britu Vitavox, kas dibināts 1932. gadā, 1947. gadā izlaida CN191 signāltaure, kas ir salīdzināma ar Klipschorn. Frekvences reakcija ir sasniegusi 20 Hz-20kHz, un tā joprojām tiek ražota. Raga raga raksturlielumi mainīsies atkarībā no raga garuma, formas un izmantotajiem materiāliem. No agrīnajiem dzelzs, alumīnija un cinka ragiem tas pakāpeniski ir attīstījies dažādos materiālos, piemēram, plastmasas, cementa, koka ragos un sintētisko materiālu ragos. Pareiza konstrukcija var daļēji atrisināt problēmu ar mazāk detalizētu skaņas signāla kvalitāti; ja dizains ir nepareizs, būs pat rūcošs efekts. Ragus pēc to formas var iedalīt hiperboliskajos, paraboliskajos, eksponenciālajos un koniskajos ragos, starp kuriem visbiežāk tiek izmantoti eksponenciālie ragi. Dažu tauru virziens ir pārāk spēcīgs, un priekšpusē ir jāpievieno akustiskais objektīvs (Acoustic Lens), lai novērstu
Palieliniet skaņas difūzijas leņķi. Daži vienkāršoti salokāmi ragi ir piedāvāti viens pēc otra, un dažos dizainparaugos tiek izmantoti īsi ragi un telpas sienas, lai uzlabotu vidēji zemo frekvenci no taures aizmugures un tajā pašā laikā izstaro augstas frekvences tieši no konusa priekšpuses. Šādiem aizmugures saliekamajiem skaļruņiem parasti ir laba kvalitāte. Efekts. Pašreizējie ragu skaļruņi pārsvarā tiek izmantoti ar konusveida basiem. Tā kā signāltaures efektivitāte parasti ir virs 100dB, to nav tik vienkārši lietot. Veiksmīgākie ražotāji ir JBL, Electro-Voice, Nordic Einstein, France Jadis (unikālo Eurythmie 11 ir pietiekami, lai atstātu vārdu vēsturē), Westlake ASV un Zingali Itālijā. Papildus pašas vienotās vienības uzlabošanai, gaisa spilvenu skaļrunis jau kopš 50. gadiem ir domājis arī par skaļruņiem, cerot, ka viena un tā pati vienība spēs uzrādīt labākus rezultātus.
Ir divi visslavenākie modeļi, viens ir gaisa spilvena skaņas signāls, bet otrs ir pārvades līnijas rags.
Gaisa spilvena rags
Stereo ieraksti iznāca 1958. gadā, un audio ienāca stereo pasaulē. Atšķirībā no fono skatuves, skaļruņi bija jāpārveido. Patērētāji varētu vienkārši iegādāties vēl vienu tāda paša veida skaļruni. Bet tieši tāpēc lielgabarīta skaļruņi vairs netiek doti priekšroka. Ikvienam ir vajadzīgi jauni izstrādājumi, kas ir mazi un ar pietiekami zemu frekvenci, un gaisa spilvenu skaļruņi tiek izgatavoti pēc laika. Gaisa spilvenu skaļruņu popularitātes iemesls ir kristāla pastiprinātājs, kas nodrošina lielu jaudu, kas nerada siltumu, lai risinātu zemas efektivitātes problēmu, ko izraisa gaisa spilvena konstrukcija. Gaisa spilvena skaņas signāls ir arī vaininieks aiz lieljaudas pastiprinātāja. 70. gados daudziem cilvēkiem bija šāds jēdziens; ja tas nav lielas izejas pastiprinātājs, tas nav labs, un, ja tas nav gaisa spilvenu tauriņš, tas nav pietiekami attīstīts.
Gaisa spilvens ir arī slēgts dizains. Kad monomērs pārvietojas, ja aizmugures vilnis tiek pārraidīts uz priekšu, tas izraisīs zemas frekvences signāla pārtraukšanu, tāpēc tiek ģenerēts bezgalīgas deflektora jēdziens. Slēgta kaste var darboties arī kā bezgalīgs deflektors, līdz minimumam samazinot iespēju, ka priekšējie un aizmugurējie viļņi mijiedarbosies viens ar otru. Basa refleksa veids ir bezgalīgas deflektora atvasinājums. Tā kā konusa izmērs un rezonanses frekvence ierobežos skaļruņa zemfrekvences veiktspēju, skaļruņa uzstādīšana ar atveri var pagarināt zemfrekvences reakciju. Atveres izmēru nosaka skaļruņa skaļums un vienas vienības rezonanses frekvence. Kad skaļrunis atstaro un izstaro fāzes nobīdi, atvēruma un konusa izstarotā zemā frekvence ir vienāda, kā rezultātā rodas stiprinošs efekts.
1954. gadā AR dibinātājs Edgars Vilčurs ieviesa gaisa spilvena skaņas signālu, lai uzlabotu zemas frekvences straujas vājināšanās problēmu, ko izraisa parasto slēgtā tipa skaļruņu cietais gaiss. Kustīgais spoles monomērs parasti sastāv no konusa un balss spoles, un konusa malu atbalsta elastīgs materiāls, kas neļauj tam nodrošināt brīvu gaisa vibrācijas frekvenci. Ja hermētisks korpuss ir pildīts ar skaņu absorbējošu materiālu, skaļruņu sistēma radīs augstāku vibrācijas frekvenci nekā tikai vadītājs. Edgars Vilčurs iesaiņoja vienu vienību ar aptuveni 10 Hz brīvas gaisa vibrācijas frekvenci 1,7 kubikpēdas hermētiskā korpusā. Skaļruņu rezonanses frekvence tiek paaugstināta līdz 43 Hz. No vienas puses, šis dizains ievērojami samazina sistēmas kropļojumus, un, no otras puses, tas var arī izstarot lielisku zemu frekvenci, taču trūkums ir tas, ka efektivitāte ir ievērojami samazināta.
Transmisijas līnijas skaļrunis
Pārraides līnijas skaļruņi sākotnēji tika saukti par labirinta dizainiem. Skaļruņa bloks tika uzstādīts vienā skaļruņa galā. Izmantojot sarežģītu un garu regulēšanas kanālu, vienības aizmugurējais vilnis tika izkliedēts no atveres otrā galā. Pirmo labirinta dizainu 1936. gadā izstrādāja Bandžamins Olnijs uzņēmumam Stromberg-Carson. Viņš labirinta korpusā ievietoja vienu vienību ar rezonanses frekvenci 50 Hz. Tā rezultātā rezonanses frekvence samazinājās līdz 40 Hz, un pie 40 Hz tiek palielināts vilnis 75-80Hz, kā rezultātā tiek iegūti labi basi. Bet viņš arī atklāja, ka reakcijas līkne radīja daudzus maksimumus, un šīs virsotnes radās paša skaļruņa kanāla rezonanse, tāpēc viņš kanālā ievietoja skaņu absorbējošus materiālus un virzošās plāksnes un atvērumā nogrieza frekvences virs 150 Hz. Labirinta dizains var sasniegt labu zemfrekvences paplašinājumu, taču to ir apgrūtinoši izgatavot, un tas nav tik konkurētspējīgs kā ekonomisks basa reflekss, lai iegūtu vienkāršu slēgtu tipu. Tāpēc 1950. gados Kārsons atkal popularizēja labirinta dizainu, taču tas joprojām bija neveiksmīgs. Kad labirinta rags atgriezās-1960s vidū, tam bija jauns nosaukums — pārvades līnijas rags.
Var teikt, ka pārvades līnijas tips ir labirinta veids, kas piepildīts ar amortizatoriem kanālā. Tās teoriju ierosināja profesors AR Beilijs no Bredfordas Tehnoloģiju institūta Apvienotajā Karalistē. Viņš uzskata, ka basa refleksu skaļruņi ir pakļauti zvanīšanai pēkšņa zemas frekvences vājināšanās dēļ, piemēram, pēkšņa zemo frekvenču elektroniskā nogriešana. Ja aiz skaļruņa ir izveidots bezgalīgs kanāls, lai absorbētu aizmugures viļņa atstarojumu, traucējošo stāvviļņu var novērst, tāpēc viņš bezgalīgo kanālu nomainīja ar skaņu absorbējošiem slāpētājiem, piemēram, garšķiedru vilnu. Kanāla ports izplūst, uzlabojot skaļruņa zemās frekvences efektu. Profesora Beilija dizainu savulaik pārņēma daudzi ražotāji, tostarp SVF, Infinity, ESS, Radford uc Daži no tiem izmanto kanālu kā basa pastiprinājumu, un daži tiek izmantoti slāpēšanai. Labirinta izejas šķērsgriezuma laukums parasti ir vienāds vai lielāks par vienas diafragmas laukumu; pārvades līnijas kanāls tiek pakāpeniski samazināts, un izejas šķērsgriezuma laukums ir mazāks par diafragmas laukumu.
Brits Roberts Friss ir ieviesis pārvades līnijas dizaina variantu, ko sauc par "atsaistīto antirezonanses līniju" DaLine (atdalītā antirezonanses līnija). Basam ir arī labāks momentānais efekts nekā liela izmēra monomēriem. Pašlaik nav neviena skaļruņa, kas tiek reklamēts kā DaLine dizains, taču daži basa refleksu skaļruņi ir smēlušies iedvesmu no tā un tos uzlabojuši. Cilvēkiem, kuri ir pieraduši pie hermētiskiem vai basa-refleksiem dizainiem, vienmēr ir bijuši viedokļi par pārvades līniju dizainu. Viņa attīstību kavēja arī pārvades līnijas lielais apjoms, sarežģītā struktūra un neparedzamā ietekme. Šobrīd slavenākie pārvades līniju tipa ražotāji ir Lielbritānijas TDL (agrāk pazīstams kā SVF) un PMC. PMC veiksmīgi izstrādāja studijas klausīšanās skaļruni ar pārraides līnijas tipu, kas kārtējo reizi izraisīja ikviena interesi par pārraides līnijas veidu.
pilna diapazona skaļruņi
Skaļruņu bloks ir pakāpeniski attīstījies no viena pilna diapazona dizaina uz vairāku kanālu dizainu. Inženieri atklāja, ka pastāv daudzas savienojuma problēmas starp dažādām frekvenču vienībām, tostarp krustošanās punktiem, pārejas slīpumiem, jutīgumu, fāzi utt., kas var izraisīt kļūdas. Tāpēc ir ierosināti divi jauni domāšanas virzieni, viens ir pilna diapazona skaļrunis, bet otrs ir koaksiālais skaļrunis. Brits Goodmans savulaik lūdza EG Jordan izstrādāt AXIOM80 monomēru, kas paredzēts ierakstīšanai un klausīšanai, kā arī ir mūžzaļš pilna diapazona monomēra koks. Džordans un vēl viens anglis Vatss 1964. gadā izveidoja kompāniju Jordan Watts, un tobrīd klajā laistais Model Unit nepārtraukti tiek ražots vairāk nekā 20 gadus. Šajā vienā blokā tiek izmantota desmit centimetru metāla diafragma, berilija bronzas balss spole un kvadrātveida rāmis, kas ir ļoti raksturīgs. Flagon vāzes formas pilna diapazona skaļrunis, ko Džordans Vats ieviesa 1975. gadā un joprojām tiek ražots šodien, ir viens no retajiem skaļruņiem, kas atgādina mākslas darbu. Britu Wharfedale, kas dibināta 1932. gadā, arī pirms un pēc Otrā pasaules kara laida tirgū labu pilna diapazona monomēru. Pēc tam, kad 1958. gadā mainījās priekšnieks, tā sāka attīstīt progresīvas tehnoloģijas, piemēram, datorus, un atteicās no pilna diapazona monomēru izstrādes. Cits britu uzņēmums Lowther vienmēr ir uzstājis un ir iegremdējies pilna diapazona monomēru jomā vairāk nekā 60 gadus. Viņu monomēriem ir baltas neatkarīgas malas, centra ekvalaizeri utt., un to produkti joprojām ir pieejami Taivānā.
Japānā ir daudz pilna diapazona monomēru ražotāju. Coral, kas savulaik bija pazīstams kā trīs labākie skaļruņi kopā ar Pioneer un Onkyo, savulaik laida klajā 20-centimetru pilna diapazona monomēru. Diatone kļuva par pirmo pēckara uzņēmumu, kas ražoja pilna diapazona skaļruņus 1946. gadā, un tie ar lieliem panākumiem izmantoja OP magnētus. 1947. gadā tas sadarbojās ar NHK, lai izstrādātu P-62F vienoto vienību, ko izmantoja radio klausīšanai. Vēlāk tas tika mainīts uz P-610. Visa sērija ir pārdota gandrīz 40 gadus un ir kļuvusi par leģendu japāņu audio vēsturē. Savas 50. gadadienas svinēšanas priekšvakarā Diatone laida klajā ierobežota tirāžas piemiņas produktu, kas izraisīja nelielu ažiotāžu. 1973. gadā naftas krīzes dēļ uzņēmums Fostex, kas bija neatkarīgs no Foster motor, ir laidis klajā daudzus inovatīvus produktus, piemēram, dubultkonusa pilna diapazona monomērus, biodiafragmas monomērus utt. Viņi arī laida klajā pasaulē lielāko zemfrekvences skaļruni EW800 (80 cm).
koaksiālais rags
Puisis. R. Foundtain izveidoja Tannoy Company 1926. gadā. 1947. gadā izstrādātais LSU/HF/15L monomērs ir 38 cm divvirzienu koaksiālais dizains. Šis monomērs atklāja jaunu koaksiālo skaļruņu ēru. 1953. gadā Tannoy sāka ražot Monitor 15 Silver un citus studijas klausīšanās skaļruņus ar koaksiālajiem monomēriem, kurus pārņēma daudzas lielas ierakstu kompānijas. Šajā laikmetā daudzi Decca audiofilie diski tika ierakstīti ar Tannoy skaļruņiem. Tannoy koaksiālā koncepcija izriet no pilna diapazona punktveida skaņas avota dizaina 1930. gados. Tam ir vienkārša struktūra, un tam ir lineāras simetrijas un virziena priekšrocības, zemi kropļojumi un precīzs audio un video. Lai iegūtu pietiekami daudz basu, Tannoy turpināja palielināt izmēru un beidzot izmantoja 38 cm koaksiālo monomēru augšējos skaļruņos, piemēram, Westminster Royal, kas var radīt diezgan jaudīgu zemo frekvenci. Pēdējos gados Tannoy ir ne tikai izstrādājis divu balss spoļu koaksiālos monomērus, bet arī uzstādījis tulpes formas viļņu vadotnes tweeter, lai uzlabotu frekvences reakcijas vienmērīgumu. Tannoy 70. gadadienā viņi laida klajā jaunu flagmani Kingdom skaļruni, kas joprojām izmanto koaksiālo dizainu vidējā diapazonā, kā arī augstfrekvences skaļruni un zemfrekvences skaļruni. Šis skaļrunis arī ilustrē koaksiālā dizaina ierobežojumus.
Tannoy lielākais konkurents ir britu tautieši KEF (Kent Engineering and Foundary). Viņi ir aktīvāki nekā Tannoy. 1984. gadā viņi ieviesa dobuma savienojuma tehnoloģiju (Coupled Caviy). Unikālā koncepcija un bagātīgā 104/2 skaļruņu zemā frekvence ir izraisījusi daudzas diskusijas. Vienu gadu viņi pievienojās koaksiālo skaļruņu tirgum. 1989. gadā KEF vēl vairāk uzlaboja un ieviesa koaksiālo tehnoloģiju ar nosaukumu Uni-Q. 105/3 skaļrunis vienlaikus izmanto dobuma savienojuma tehnoloģiju un Uni-Q monomēru, un tā veiktspēja ir vēl augstāka. KEF Uni-Q bloks ir aprīkots ar diviem lieliem un maziem magnētiem uz vienas šasijas, un diskants izmanto basa diafragmu kā skaņas signālu, kad tas tiek izrunāts, lai sasniegtu koaksiālās un vienlaicīgas darbības mērķi; Tannoy koaksiālā vienība neatrodas tajā pašā plaknē, tāpēc tajā pašā laikā nav īsti koaksiāla.
Viens pēc otra iznākuši dažādi koaksiālo dizainu imitācijas modeļi. Gauss, kas specializējas PA un studijas klausīšanās skaļruņu ražošanā Losandželosā, ASV, uzlika bļodveida vāciņu uz diskantiem un novietoja to basu vidū, kam ir labs novērtējums. Siemens Vācijā arī izstrādāja koaksiālo bloku, novietojot 9 cm augstfrekvences skaļruni 25 cm zemfrekvences skaļruņa priekšā un pēc tam izmantojot akustisko objektīvu, lai uzlabotu difūzijas leņķi. Daudzas runas izraisīja ienākšana teātra tirgū 70. gados.
Cita veida skaļruņi
Pjezoelektriskie monomēri pašlaik tiek izmantoti tikai dažos tweeters. Tā sauktais pjezoelektriskais materiāls (pjezoelektriskais) attiecas uz materiālu, kas stiepjas, saraujas vai izliecas, kad tiek pielietots spriegums, piemēram, kālija nātrija tartrāts (Rochelle sāls), bārija titanāts, titanāts, cirkonāts un citi kompozītmateriāli. Tas ir izmantots tādos komponentos kā kasetnes un austiņas. Kas attiecas uz pielietojumu uz raga, tad tas netiks realizēts, kamēr neparādīsies daudzkomponentu fluorētie etilēna sveķi, kurus var izstiept aksiālā virzienā un augstais polimērs, kas apstrādāts ar vakuuma alumīniju no abām pusēm. Šim monomēram ir laba linearitāte, mazs kropļojums, labs pārejošs raksturs, un tā vieglā svara dēļ to var veidot dažādās formās. Tās mīnuss ir tas, ka tam ir kapacitatīvā pretestība, kas dažreiz prasa īpaši izstrādātus pārraides pastiprinātājus.
Turklāt ir vārsta tipa skaļruņi (skaņa tiek radīta, ļaujot gaisam plūst cauri signāltaurei no saspiestā gaisa spraugas), indukcijas tipa, termiskās berzes tipa un oficiāli komercializētās plēves tipa. Nīderlandes Philips prezentējis MFB skaļruni, kas aprīkots ar pastiprinātāju un skaļruņu kastē esošo aktīvo atgriezeniskās saites komponentu, kas pagarina pastiprinātāja atgriezeniskās saites cilpu līdz skaļruņa balss spolei. Philips produkti bija neveiksmīgi, taču iedvesmoja ražotājus, piemēram, Infinity un Genisis, izveidot servo pastiprinātāju basu daļā, lai samazinātu basu kropļojumus.
